Viens, viens, viens, četras sienas, bez spriedzes, es sāku...

...Bliezt, kad biju zem metra piecdesmit

Nespried, pēc cepures, sestdienas bez repa bija

Retums. Jutu, kad pidarasiem nepatiku, lepnumu

Lai melotu sev, nevajag pat skaļi teikt vārdus;

Caur sūdiem uz mākoņiem pleš skarabeji spārnus

Man bija paralēls plāns (jā), bet nafig to sūdu

Klasiska mūzika un asins man plūst, padusē pasists man lūps

Un sirds sit tā, ka sasistas krūtis, pacel

Rokas ar mani, tagad it kā nacisms būtu (!)

Mana suga tikai ceļas...

Mēs viņu atradām, tas suns bija zem zemes!

Varbūt to rubī tikai čista tīri fanāti...

Varbūt tas tikai kustina, kad ir visa Rīga hlamā...

Varbūt šis vaibs tev nešķiet līdz galam patiess

Jo te ir drusku vairāk hiphopa un drusku mazāk “latviešu"

Pied

Man jābīda savs sūds

(Es tikai bīdu savu mēslu, jā

Es tikai bīdu savu mēslu, ko!)

Kad atnes saullēktu skarabejs...

Boss uz miķa un bass uz max, es rakstu

Pats, nevis rakstu, ko prasa, jo mans sapnis ir par

Brīvību un šis sapnis ir smags, tas reizēm slīd no pirkstiem

Ārā, bet turu to par mata tiesu tā kā saknes un šahs

Par mata tiesu tā kā "huļi tu dirs!"

Es reāli zaudēju cieņu, kad kuces purina dirsas

Es reāli zaudēju fanus, tad, kad tu turi mani virs

Savas galvas kādā koncī, un es kurinu to pirti

Visi elementi: pazeme, karsts, plūstu un levitēju

Ja tu jūti, ko es, es jebkas būšu te tevis dēļ!

Man saka, es tāpēc esot slims, vienā vārdā

Un daudzi par to zviedz, it kā zirgs ienāk bārā, bet tā...

Mana vīzija nav mirāža, bet matērija;

Man ir, pa ko kāpt, pat bez tirāžas bez patēriņa

Likās, es miršu jauns, bet ir laiks, to es paspēšu

Tai dienā, kad kļūšu lētāks par paiku, ko es apēdu!

Pied