Es esmu fanāts, šos pantus tīt

Es gribu šodien, bet savu sprandu rīt

Esu gaisā kā baikeris, kas gar rampu krīt

Ja rīmes padaru karstas, bet ne ar pannu (vī)

Lai atdzesētu paņem vannu līdz

Kopš cukuru sāku ar fantu rīt

Prasās izpausties, ieņemt jaunu rangu drīz

Es zinu – tā būs, kā ņemis Vangu līdz’

Pirms uz skatuves es batloju zēnus

Laukos no malkas viens pats nagloju zvērus

Ņēmu iztēli, ja tas valodu vēlas

Ja būtu prasme, monstriem tiem lakotu mēles

Es arī zīmēju, laboju ēnas

Tur zobeni, huiņas no varoņu tēmas

Laikā, kad šķita, ka man nagos ir vēnas

Pirms liku tekstus savus wav’os ar rēku

Jā tas naivums, kas liek fanot par tēvu

Un pret lietus mākoni iet karot ar fēnu

Man laikam vienmēr ir paticis radīt

Kaut lapa biju balta kā vanilla radziņš

Reps mani sapina labi, kur palika kladīte?

Bari fanu saka – „Dari šo!” – un zvana vēl arī

Bet dirsēji nāk kā NLO no alus

Un dirš, es atbildu L-O-L un alles

Dirš, jo nepielec metaforas dažas?

Es apmīžu viņu neta un telefona vadus

Bet labāk par to nepatiku īsumā

Savadāk aizies kā tеmatiskā brīvrunā

Kad biju sīks, veci, es pisu vientulību

Vajadzēja tik’ papīru, un bija piеdūrīgi

Monstru izgriezt bij’ super, tev nepatīk?

Tin ar skoču to suku, lai nesaplīst

Ja nav lemts šitā sacīt šo, veci

Tad es laikam iešu ritmā kratīt žogus

Redzi? Man šī lapa jau sāk aprīt rokas

Un tam beigas neredzu kā naktīs kokus

Un pofig, ka rokas plātu kā nēģeris

Es izlieku sevi kā no mājas tās mēbeles

„Viņš saka pidarass un ānis, kad vēlas tas!”

Jā, bet mazā, tas tak nāca no dvēseles

Eu, vecīt, kā mēs izaugsim garīgi?

Kad naudas nav, nevar izbraukt uz Parīzi

Te vajag rutīnu izlaust un tik’ darīt

Es jau teicu, ka tā izpausme ir svarīga

Saki man, kā mēs izaugsim garīgi?

Kad naudas nav, nevar izbraukt uz Parīzi

Te vajag rutīnu izlaust un tik’ darīt

Es jau teicu, ka tā izpausme ir svarīga